Ar kukuli pie Dieva

Ar Aldi Ķeviņu esmu pazīstama daudzus gadus. Savā laikā viņš mani konsultēja privātā uzņēmuma vadīšanā, ieteikdams, ar ko un kurā laikā slēgt līgumus, pie kā pieturēties, no kā atteikties. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka viss piepildījās. Saikne ar Aldi ir bijusi vienmēr, un tā ir laba sajūta, ja zini, ka ir cilvēks, kurš ieteiks, palīdzēs, turklāt tāds, kurš izturējis laika pārbaudi.

Ar interesi esmu sekojusi Alda Ķeviņa darbībai. Lielais Pārmaiņu laiks ir viņu būtiski ietekmējis. Aldim prātā ir tikai viena doma: plaukstoša Latvija, pozitīvi un mīlestības pilni cilvēki, kuriem dota milzu dāvana – dzīvot šajā dievu dotajā zemē. Man tuvs viņa pozitīvisms un labestība un nebeidz pārsteigt viņa gaišreģa un dziednieka spējas.  Tikai nesen Aldis atklāja man līdz šim nezināmus savas dzīves faktus un deva “zaļo gaismu” to publiskošanai. Šis likteņstāsts mani saviļņoja, tāpēc dalos tajā arī ar Jums, lasītāji.

Mācībā pie Zvaigžņu Mātes

Par to, kā es pēc smagas traumas nokļuvu pie Zilākalna Martas, rakstīts daudz un lasītājiem zināms: aukstā ziemas naktī tēvs mani turp aizveda un nodeva Martiņas dziednieciskajās rokās un gādībā. Ilgus gadus Martiņa mani stutēja uz kājām, paldies viņai par to!

No Zilākalna mēs pārcēlāmies uz Raunu, kur mans tēvs bija sagatavojis un izremontējis vecsaimnieku mājas „Renslavas”, lai nodotu tās Martiņai, un viņa ar pateicību, ka var justies kā saimniece, labprāt šo māju pieņēma. Gar māju tecēja Līčupīte, bet tai blakus pletās brīnišķīgas pļavas. Tā mēs tur nokļuvām.

Patinot laiku atpakaļ, vēl pirms Ulmaņlaikiem, Latgalē dzīvojusi vieda sieva – zintniece, ar Latgales mežos iegūtām īpašām spējām un skatījumu lasīt grāmatā ar baltām lapām bez rakstu zīmēm. Skatoties grāmatā, viņa cilvēkiem pareģojusi nākotni, ieskatījusies pagātnē un redzējusi vīzijas un notikumus. Tolaik kāda ļoti labestīga būtne Jadviga Pučkova, vēlāk pazīstama kā Zvaigžņu māte un Mammīt’s, nesusi zintniecei ēdamo. Tas bijis kaut kur pie Krievijas robežas. Kādā dienā zemnīcā dzīvojusī zintniece iedevusi šo grāmatu palasīt Mammīšam, kurai uzreiz rādījušies visādi notikumi (viņa tolaik bijusi maza meitene). Zintniece, sakot, ka Mammīt’s ir cienīga sekotāja, grāmatu viņai atdevusi.

Kad Ulmaņa valdība nākusi pie varas, kaimiņi nākuši pie Mammīša, lai uzzinātu, cik ilgi jaunā valdība turēsies. Grāmata vēstījusi: „Tas būs īss laiks, bet pēc tam būs liels vējš un vētra un daudzus aiznesīs tur, kur vārnas sūdu nevar saskatīt.” Kaimiņi smejoties jautājuši, ko tad cilvēki tur darīs? Grāmata vēstījusi: „Neprasiet, ko viņi tur darīs, jautājiet, ko ar viņiem tur darīs? No viņu kauliem ceļus bruģēs.” Mammīšam bezmaz nāves spriedums klāt, kaimiņi dusmīgi, bet pārnāk vecāki mājās un meiteni izglābj.

Līdz ar grāmatas saņemšanu Mammīšam liels gaišredzības spēks tika iedots. Kara laikā viņa vēsta mājās palikušajiem par tuvinieku kara gaitām: kad kurš atnāks, kurš nepārnāks, kad un cikos durvis vērsies. Viss esot perfekti piepildījies. Vēlāk, baidoties no apcietinājuma un čekas, Mammīt’s grāmatu iznīcina, bet gaišredzības spējas saglabājas. Ne velti Ziemeļu Himalajos par viņu teikuši, ka Zvaigžņu Māte esot Latvijas svētā (viņa bija akla, bet staigāja kā ar redzīgām acīm).

Kādu dienu Mammīt’s sacījis savai draudzenei Zigrīdai Lisovskai, ka ir pienācis laiks atdot savas spējas jaunam cilvēkam ar neparastām spējām, trīsdesmit trīs gadus vecam, kurš nav gulējis ar sievieti. Tāds esot vēlējums no meža dziednieces.

Zigrīdai Lisovskai sasāpējās zobs, un viņa pēc palīdzības devās uz Raunu pie Zilākalna Martas. Martiņai tobrīd daudz cilvēku, zobs gaidīt nevar, un viņa lūdza mani palīdzēt Zigrīdai. Sāpes pārgāja, bet nākošajā dienā es uzzināju, ka zobs pa nakti bez sāpēm izkritis. Zigrīdai brīnums rokā, turklāt tajā dienā es pārkāpu trīsdesmit trīs gadu slieksnim, ar sievieti gulējis nebiju (kāda tur gulēšana, ja par dzīvību jācīnās). Uzzinot no Zigrīdas par mani, Mammīt’s teicis: „Ved to puiku šurp.” Tā es nonācu Rīgā, Zvaigžņu ielā (tāpēc Mammīti sauca par Zvaigžņu Māti). Kā šodien atceros – Mammīt’s mani saņēma ar atplestām rokām teikdama: „Nāc, nāc, dēliņ, šurp, es jau tevi sen gaidīju.” Piecpadsmit gadu laikā es bieži tikos ar Zvaigžņu Māti, daudz laika pie viņas esmu pavadījis, vai visas pasaules lietas esam izrunājuši. Šodien esmu viņai pateicīgs par man veltīto laiku un iegūtajām zināšanām. Zvaigžņu Māte man atstāja daudz kasešu ar savu domu, redzējumu un padomu ierakstiem, arī par Latviju, gan jau ar laiku dalīšos – nedrīkst sveci zem pūra turēt. Šo gan vēlos pateikt tūlīt: Zvaigžņu Māti katru nakti apmeklēja Dievmāte, rādot un stāstot par pagātni, nākotni, par visu dzīvo, citām planētām un pasaulēm, arī par citām dimensijām.

Pretradiācijas meistari

Kādu dienu pie Zilākalna Martas ieradās Valdis Tiltiņš, kurš tolaik nodarbojās ar masāžām, baznīcā kā diriģents darbojās. Man tolaik jau bija atvērta dziednieciskā prakse. Valdis ārkārtīgi labi sajuta enerģijas un paralēli darbam bija atradis līdzekli, kā neitralizēt radioaktīvo starojumu. Tūlīt pēc Černobiļas avārijas Valdis mani aicināja palīgos. Kad Martiņa 1986. gadā pārcēlās dzīvot uz Raunas pagasta „Rožugravām”, es šo amatu pieņēmu. Sāku darboties Vidzemes zonā, Latgalē. Pārsvarā Valdis strādāja ar lopiņiem, jo pēc apstarojuma ļoti daudz lopu slimoja ar leikozi. Valdis mani mācīja iedziļināties enerģijās, jo es savā jūtībā viņam biju vajadzīgs, lai noteiktu radioaktīvo līmeni. Arī armijas cilvēki ar mums sadarbojās. Esmu bijis zonās, kur ieejot man obligāti bija jāizdzer glāze alkohola. Valdiņš man parasti deva „Balto stārķi,” kas bija stāvējis mucā, – tātad stiprāks, bet es nereibu. Radiācija, lai gan cilvēki par to nezināja, jo patieso informāciju slēpa, bija ļoti stipra. Zemo vietu dēļ radiācija visstiprāk izpaudās Latgalē, bet vismazāk bija jūtama Piebalgas pusē, kur ir daudz akmeņu, tur tā akmeņu iedarbības dēļ zaudēja savu graujošo iedarbību. Speciāli aparāti uzrādīja, ka Valdiņam izdevies neitralizēt radioaktīvo starojumu divu kilometru rādiusā. Šajā jomā viņš izstrādāja lielu darbu, saistījās ar Kobi, „gāja uz Nobeli”. Tas, ka Černobiļas tuvumā darbojas cilvēks, kurš spēj radioaktīvo starojumu neitralizēt, Padomju Savienībai nebija izdevīgi. Pat šodien mēs nezinām patiesos iemeslus šīm avārijām – Černobiļai, 11. septembra notikumiem ASV...

Ne jau ar rokām Valdiņš radiāciju neitralizēja – viņam bija metode, kas saistīta ar īpašu atstarošanas spēju attiecīgajās vietās. Reaktīvās lidmašīnas ar vibrācijām traucēja, bet arī tad Valdiņš zināja, kas darāms. Es šo paņēmienu nevienam neesmu atklājis, jo esmu sapratis, ka Valdis bija nācis kontaktā ar NLO vai citām sfērām, un tā, manuprāt, bija metode, kas kādam „izkritusi no konteinera”.

Ceļš pie Satjas Sai Babas

Tā mēs ar Valdiņu enerģiski un enerģētiski darbojāmies, bet starpbrīžos viņš mani ieveda garīgā Skolotāja Satja Sai Babas pasaulē. Es iepazinos ar Sirds mīlestības jogu un atzinu, sajutu to labu esam. Tolaik par tādām lietām nerakstīja, tas viss notika nelegāli, no rokas rokā, no mutes mutē. Patiess ir teiciens: „Kad skolnieks ir gatavs, nāk Skolotājs.” Nejauši nekas nenotiek, viss notiekošais ir likumsakarīgs: todien, esot Raunā, savā bišu dravā, uz mirkli iegāju „sirdsmājiņā”. Pēkšņi, vēja plūsmas parauta, no grīdas dēļiem uz augšu paceļas maza avīzes strēmelīte, krīt lejā, lai atkal paceltos augšā, it kā aicinot pievērst uzmanību. Es to noķēru, un tur ir tikai divas rindiņas: „Pirmo reizi Latvijā ierodas vīrs ar sievu, divi profesori Satjas Sai Babas tuvākie skolnieki.” Es jau ilgu laiku domās lūdzu, lai mani sūta pie cilvēkiem, kas mani spēj mācīt un tālāk vadīt. Sapratu, ka šī strēmelīte nāk kā zīme, simbols. Paņēmu divus medus rāmīšus, angliski uzrakstīju vēstuli Satjam Sai Babam, paskaidrojot, ka viens rāmītis viņam tiks sūtīts no brīvās Latvijas un, lai viņš telepātiski pieņem mani par savu skolnieku, bet otrs medus rāmītis viņa skolniekiem – profesoriem. Tāds es iebraucu Rīgā. Norādītajā vietā zāle pilna ar cilvēkiem, es pa taisno dodos pie profesoriem, atrodu viņus citā telpā, iešķiebju medus rāmīšus. Abi profesori nelaimīgi, jo laiks karsts, bet viņiem vēl jābrauc uz Lietuvu.

Satjas Sai Babas skolnieki sāka rādīt dziednieciskos seansus. Redzot, kā slimus cilvēkus, nosakot viņiem slimības cēloni, izdodas uzreiz piecelt kājās, ļoti izbrīnījos, man tas bija kas jauns. Pēc pasākuma interesentus aicināja pierakstīties uz pirmo transhipnozes seansu Latvijā, kuru vadīs abi profesori. Mēs visi dodamies pie gaišmatainas sievietes, rinda aug augumā, es iestājos tās galā, bet tā kā tajā laikā biju kautrīgs lauku zēns, visus klāt pienākošos palaidu pa priekšu. Kad pienāca mana kārta, gaišmatainā sieviete paziņoja par grupas komplektēšanas pabeigšanu, vairāk par piecdesmit cilvēkiem viņa uzņemt savā dzīvoklī nevarot. Es fiksi pie profesoriem: „Medu es jums iedevu, tagad nāciet šurp un pierakstiet mani grupā!” Profesori nelaimīgi, ņem mani katrs pie savas rokas un ved pie gaišmatainās sievietes. Tā es uzzināju, ka gaišmatainā, par sevi pārliecinātā būtne ir māksliniece Lilita Postaža.

Lilita kļuva sarkana, tad nobālēja un dusmās klusi nošņāca: „Ar kukuli pie Dieva!” un pierakstīja mani grupā. Tādā atmosfērā es iepazinos ar Lilitu.  Todien naktsmājas man deva Valdis Tiltiņš. Naktī redzēju fantastisku vīziju, bet varbūt tā bija realitāte: es peldu žilbinoši baltā gaismas okeānā, un spilgti balts gaismas stars savienojas ar manu pieri. Sajūta burvīga. No rīta, dodoties pie Lilitas, ievēroju tantuku, kura turpat uz ielas – bija tādi tirdzniecības galdi, tirgo divus milzīgus uz kļavu lapām ceptus, ar miltiem apkaisītus maizes klaipus. Es izbrīnījos, jo tajos laikos no laukiem maizi uz Rīgu neviens neveda, kur nu vēl uz ielas tirgot! „Derētu vienu nopirkt, ko tie piecdesmit cilvēki savādāk ēdīs?”, nodomāju un devos pie tantuka. Tantuks lūdza, lai nopērku arī otru. Tā es šķīros no visas naudas, iestutēju kukuļus padusēs, nobirdinot uzvalku ar miltiem. Gribēju uz atvadām pateikt tantukam paldies, bet viņas nav. Nu gluži vai fatamorgāna. Tāds es Lilitas dzīvoklī ierados pirmo reizi. Stāvu durvīs, nobiris ar miltiem, visi mēmi: nepietiek ar medus rāmjiem, šodien maizi nes! Es savukārt ievēroju, ka sanesti „groziņi” un visa kā gana. Bet pirms tam pats pirmais, ko es ievēroju Lilitas dzīvoklī, bija lielais grāmatu daudzums.

Profesori visus saliek pa pāriem – sieviete un vīrietis, lai ar hipnozes vai transa palīdzību katrs izzinātu savu īsto dzīves uzdevumu. Man pāra nav. Nāk pie manis dusmīgā sieviete, tas ir, Lilita Postaža, un saka: „Tu tāds svešs lauku zēns, aizbrauksi uz laukiem – gailis pakaļ nedziedās. Es negribu, ka kāds uzzina, ko teikšu transa laikā, šeit visi mani pazīst.”

Lilita aizveda mani uz tumšu istabu, arī profesors tur bija. Notika seanss. Ko redzēja un angliski ar profesoru pārsprieda Lilita, to es nezināju, tāpat kā neatceros, ko teicu es. Vēlāk Lilita man stāstīja, ka sen jau ir Satjas Sai Babas pulciņa vadītāja Latvijā, ka skolotājam ir viņas un citu rakstītās vēstules ar lūgumiem Latvijas brīvības labā, ka Lilitas tuva draudzene Rasma Rozīte ir Satjas Sai Babas personiskais tulks. Savukārt pēc seansa profesors paziņoja, lai Lilita ieved mani savu tuvāko draugu lokā, uz laukiem vairs nelaiž un dod visas iespējamās zināšanas. Lilita raudāja, ka plīkšķ, un man teica, ka neviena vīrieša priekšā nav raudājusi, kā arī lūdza piedošanu, jo esot sajūta, ka apvainojusi paša Dieva Dēlu. Tā es paliku pie Lilitas un saņēmu tik daudz zināšanu un iespēju, ka vienmēr teikšu viņai paldies. Esmu apmeklējis bezgala daudz kursu, pat aukstuma pārbaudi zem ledus esmu izturējis.

Baltais aplis

Pēc kāda laika Lilita Postaža, Mārtiņš Zemītis un es aizbraucām uz Vāciju ārstēt bagātos vāciešus. Es darbojos ar sirds jogu, abi pārējie savā sfērā. Labi mums gāja, visās jomās.

Pēc tam radās Baltais aplis, Lilitai Rīgā, man lauku leģionos. Pulcējām ap sevi simtiem cilvēku, sanācām kopā, meditējām, visādus pasākumus veicām ar pamatdomu, kā vieglāk, vienkāršāk un optimistiskāk dzīvot, lai nebūtu jāraksta melnraksti. Reiz ziemā uz apli Valmierā uzaicināju bardu muzikantus un Pēteri Kļavu. Telpā bija ļoti silts, bet daudzie atnācēji ienesa savu siltumu, toties ārā todien plosījās pamatīgs sals. Iznākot no telpām, ievērojām, ka virs kultūras centra izveidojies liels balts aplis, kuru redzēja visi cilvēki. Braucot uz Rīgu, pie Valmieras robežas pārņēma dīvaina sajūta: apstājāmies un izkāpām no mašīnas. No zemes uz balto apli no visām pusēm gāja balti stari, pie zemes plati, pie apļa pavisam šauri un saplūda ar apli. No zemes pa stariem ar grūdieniem ātri augšup plūda balta enerģija. Cauri aplim varēja redzēt otras – tumši violetas debesis bez zvaigznēm. Tā bija zīme šādu pasākumu nepieciešamībai, bet varbūt tas bija Augstāko Spēku atbalsts? Mēs visi to redzējām un bijām ļoti izbrīnīti – ar mums runāja Visums, Dievs – kā nu kurš to uztvēra. Mēs visi sapratām, ka darām svētu lietu!

Apļi prasīja ļoti daudz enerģijas, jo nācās strādāt ar visām tām nebūšanām, kas ir mūsdienu cilvēkos, apkārtnē un pasaulē. Es jutos noguris no cilvēkiem, pārstāju apļus vadīt, atstājot tikai Valmieras reģionu. Tagad ir dažādi pasākumi, centri, bet toreiz – 90. gadu sākumā – nekā nebija, toties neskaitāmi cilvēki jau tolaik meklēja zināšanas un risinājumus dzīves apstākļu uzlabošanai.

Ar Lilitu Postažu un domubiedriem esam bijuši Indijā, tikos ar Ziemeļu Himalaju Skolotāju Šri Muniradžu, kas ir Svētā Babadži skolnieks un vietnieks. Tas bija burvīgs, neaizmirstams ceļojums, grāmatas cienīgs, arī dziedinošs un jaunu atskārsmju nesošs man.

Jāmaina domāšana

Esmu sapratis, ka Latvijā, (arī pasaulē) pirms materiālās krīzes bija garīgā krīze, kuru lielais vairums neapjauta. Mums iedeva brīvību, bet cilvēki to iemainīja naudā un materiālās vērtībās. Notika tāds apzināti radīts process, lai ar masām varētu manipulēt. Katram no mums ir jāsaprot: ja vēlamies laimīgi, veseli un pārticīgi dzīvot, vispirms ir „jāizlien” no garīgās krīzes, tātad jāmaina domāšana, pieeja visam, un tikai tad izdosies pārvarēt materiālo krīzi un pašam sevi.

 Kritizējot citus, mēs vēršamies pret sevi. Kritizējot citus, cilvēks kritizē sevi un otrādi, tādējādi sabojājot savu karmisko lauku – tad nevar veikties, jo tas vienkārši nav iespējams. Kādu kritizējot, cilvēks dalās ar otru viņā negatīvajā karmiskajā maizē: dod šurp. Tā viegli uzņemam cita nelaimes, bet vai vajag? Strīdoties, cenšoties pa varītēm kādam kaut ko pierādīt, aizplūst milzīgs enerģijas daudzums, kuru var izmantot daudz svarīgākās un noderīgākās lietās. Kāpēc man ar kādu jāstrīdas, ja es zinu, kas notiek šajā procesā? Taisnība tā nedzimst, bet slimības iedīgļi gan. 

Esmu dziednieks, tātad palīgs, un es zinu, kā ievirzīt domāšanu pozitīvā gultnē kā sev, tā citiem

 Jo ātrāk un vairāk cilvēku sapratīs pozitīvisma svarīgumu, jo labāk visiem klāsies.

 Ar pateicību darot darbu, būs daudz lielāka raža, nekā tad, ja šo pašu darbu dara ar dusmām. Nešķīstas sievas dārzā tikai nātres labi vairojas. Problēmu nav, domāšana ir jāmaina, tad arī mainīsies valdība, tautas dzīve, viss apkārtējais, ja katrs no mums nes šajā vienotībā savu atstarojumu, bet to saprast ir katra Cilvēka pienākums.

Ejot ezoterisko, dziedniecisko ceļu, gājējam beidzot ir jāsaprot, ka tikai pozitīvisms der šajos jaunajos laikos, ka tikai tas spēs izmainīt nelabvēlīgos notikumus, kuri notiek arvien biežāk. Nosodāms pārkāpums ir baidīt cilvēkus ar lāstiem un nolādējumiem, ko afišē, reklamē un atbalsta tik daudz masu mediju! Ir izveidojies jauns „bizness”, kura sekas nav prognozējamas. Ja jau tie lāsti un citas nebūšanas būtu reālas un iespējamas, valdībai jau sen būtu beigas un līķi kaudzēm mētātos. Visa Latgale ir naidīgi noskaņota pret valdību, bet nevar neko izdarīt. Bailes ir tās, kas tautā iedzītas un sagrauj cilvēku aizsargspējas, lai padarītu par aitu baru, kuru lēnām dzen uz kautuvi. Man reiz stāstīja, ka peļņas nolūkos roņus ar speciāliem klabekļiem dzen uz priekšu, un tie paklausīgi iet uz savu bojāeju. Tāda pašreiz ir latviešu tauta, bet ir iespēja mainīties: vairāk pasākumu, kopā sanākšanu ar pozitīvu pieskaņu, maiņas tirdzniecība, – katrā mājā ir liekas, pašiem nevajadzīgas lietas, kuras var atdāvināt. Ne jau mantā tas sāls, bet kopā būšanā, sadraudzībā. Cilvēki apmainās ar adresēm, iepazīstas, runājas, veidojas kas kopīgs, un tā tik uz priekšu. Šis ir tautas laiks, un šo izdevību nedrīkst laist garām.

Dievs vēro un pārbauda

Kā savu šī brīža uzdevumu redzu kalpošanu Latvijai, dodot cilvēkiem citu domāšanu, citu pieeju: organizēju saietus, pulcēju ap sevi cilvēkus, runāju par iespējām mainīt dzīves uztveri. Pacientiem mācu, ko dod pozitīvisms, ko negatīvisms. Ja cilvēkam ir problēmas, tās ir saistītas ar to, ko viņš saņēmis kā sarūgtinājumu, negācijas, vainīgā meklēšanu... Tas viss nāk no Dieva kā pārbaudes process. Dievs pārbauda cilvēkus, cik viņš ir pacēlies no savas iedomības, egoisma. Dievs vēro, vai cilvēks mainās, vai grib to darīt, un piespēlē vēlamās situācijas. Kā rīkojas cilvēks – tas jau viņa paša rokās. Dievs dod izvēli.

Tauta ir izlepusi – pati nezina, ko grib. Šeit nav vulkānu, zemestrīču... Japānas notikumi bija kolosāls piemērs cilvēku savaldībai – viņi tādi ir gan kritiskos brīžos, gan ikdienā. Varbūt tikai tad, ja Latvijā nāktu Pārbaudījums, cilvēki kļūtu saliedētāki.

Cik aplama mēdz būt garāmgājēja rīcība, ja viņu uz ielas pasveicina: izbrīns, galvas griešana uz otru pusi, jo ...nedod, Dievs, vēl kaut ko uzprasīs! Sen būtu laiks iemācīties pasveicināt un arī atņemt sveicienu. Lūk, cilvēcīgums! Patiesībā visi esam vienoti. Neviena nācija nav augstāka vai zemāka par citu. Mums jākļūst par dievišķu tautu, bet visus vienojošā būs sirds valoda. Man pašam ir tāda pieredze: indietis runā savā valodā, bet mana sirds tulko un otrādi.

Latvija atrodas uz viena no galvenajiem planētas enerģētiskajiem apakšpunktiem, tie visi ir svēti. Tātad dzīvojam svētā zemē, un cilvēkiem jākļūst viediem, ar pozitīvu domāšanu un darbību. Dievnamā taču neviens nelamājas, nekritizē un nestrīdas, bet izturas viens pret otru ar cieņu, lai kas tas otrs arī būtu!

Ļaujies zīmēm!

Burvīgi bija šie deviņpadsmit gadi, kuros no Lilitas saņēmu filozofiska rakstura zināšanas. Tā bija dzīves filozofija. Viņas zināšanas, spējas sajust šo pasauli, sabiedrība un saziņa ar bezmaz visas pasaules Gaišajiem Spēkiem ir viņas dāvana man, kuru novērtēt materiālā jomā nav iespējams. Lilita ir aizgājusi mūžībā, un tieši tagad es nodarbojos ar to, ko agrāk laidu gar ausīm. Lilita man katru dienu teica: „Atdodies meditācijai”, bet man kas cits šķita svarīgāks. Vēl Lilita teica, ka Dievs, izmantojot simbolus un zīmes, ar cilvēku runā 24 stundas diennaktī. Es lasu šīs zīmes, vados no tām, tās tik tiešām uzrunā, sakot: „Ļaujies zīmēm, ļaujies sajūtām, dari to, ko tu gribi, un saki otram, ko domā, ja kāds tevi grib sasaistīt pret tavu gribu.” Mana griba ir brīva, un es dzīvoju sev, nevis kādam citam. Es nevēlos, ka kāds jaucas manā personiskajā dzīvē un diktē man noteikumus. Es varu uzklausīt, bet tas nenozīmē, ka es to darīšu. Savu dzīvības enerģiju es taupu citiem mērķiem.

Ar mistiķi, dzīves vērotāju un veiksmes konsultantu Aldi Ķeviņu sarunājās Ieva Ramane.

Publicēts A / S "Lauku Avīze" "Ezoterijas Gada Grāmata"