MANS CEĻŠ
🌿 BĒRNĪBA
Es piedzimu 1953. gadā nabadzīgā ģimenē, viensētā. Sešu gadu vecumā man atklāja nopietnu sirds slimību. Kamēr citi bērni skraidīja un spēlējās, es tik tikko spēju staigāt. Ārsti neprata palīdzēt. Šādā stāvoklī es nodzīvoju divpadsmit gadus.
Mana ārstēšana bija garas pastaigas mierīgā tempā pa mežu pie upes. Tur es pazudu veselas dienas. Mežs smaržoja pēc mitras zemes, mizas un ūdens, bet vēsais, tīrais gaiss piepildīja krūtis. Tieši tur, koku un klusuma vidū, man kļuva vieglāk elpot.
Atkal un atkal es sev atkārtoju:
«Es esmu vesels! Es būšu vesels!»
Un svēti ticēju šiem vārdiem.
Mana ticība bija nesatricināma — nevis kā doma, bet kā iekšēja zināšana.
Reizēm gāju, tik tikko pārvietojot kājas, pēdu pie pēdas. Kad sāpes kļuva neizturamas, apstājos, atguvu elpu — un gāju tālāk. Reizēm sirds pukstēja tik skaļi, ka šķita — to dzird viss mežs. Tā es iemīlēju dabu un ieguvu patstāvību.
Kādu reizi, kad man bija astoņi gadi, agri no rīta mēs ar tēti devāmies ķert foreles uz Raunas upi, kura atradās vismaz 7 kilometrus no vecāku mājas. Toreiz tētis gāja tieši pa upes gultni, bet es pa krastu. Raunas upes ūdens, kā jau strauta, bija sveloši auksts un dzidrs. Agrajā rīta stundā gaiss smaržoja pēc miglas, bet dvēselē bija gaiši un mierīgi, nekas neliecināja par nelaimi.
Un pēkšņi tieši manu acu priekšā tētis iegrima līdz jostasvietai. Šajā vietā upei izrādījās dubultdibens. Apakšā spēcīga straume vilka viņu zem smiltīm. Krūtīs saspiedās bailes, taču mēs paspējām noreaģēt. Tētis bija spēcīgs un norūdīts, un viņam izdevās izrauties no viltīgās upes tvēriena. Taču viņa kāju savilka spēcīga krampja sāpe. Viņš pacieta sāpes, elpa bija smaga. Tad tētis paņēma manas rokas un pielika tās pie savas kājas. Es sajutu siltumu plaukstās un dīvainu mieru. Un sāpes uzreiz pazuda.
Tas bija pārsteidzoši. Mēs klusējām — vārdi nebija vajadzīgi. Un, tad tētis teica vārdus: ''Es tevi, dēliņ, gribēju redzēt kā armijas ģenerāli, bet laikam tu kļūsi par cilvēku ģenerāli.''
Tā es pirmo reizi sapratu, ka manas rokas spēj dziedināt. Toreiz es vēl neapzinājos, ko tas nozīmē, taču šis mirklis uz visiem laikiem palika manī.
🌱 DZIEDINĀŠANA
Ārsts man atļāva tikai divas profesijas — mežsargs vai biškopis. Es nolēmu iestāties Vecbebru biškopības tehnikumā, lai kļūtu par biškopi. Mans pozitīvais noskaņojums deva spēku dzīvot un ar laiku aizveda pie cilvēkiem, kuri prata dziedināt citādi. Es sāku pats izjust savvaļā augošo ārstniecības augu dziedinošo spēku, iegaumēju to smaržas un iedarbību, vēroju, kā mans ķermenis uz tiem reaģē. Tāpat es iemīlēju ikdienas iegremdēšanos ledainā ūdenī. Aukstums bija ass un dedzinošs, taču pēc tā nāca iekšēja skaidrība. Domāju, ka tieši dažādu dabisko metožu apvienojums un dzīve jaunā, atbalstošā vidē ar laiku izdziedināja manu sirdi.
Kļuvu arī par veiksmīgu biškopi. Bērnībā parasts lauku darbs man bija aizliegts sirds dēļ, tāpēc tagad es iemīlēju katru darbu, kas man bija priekšā. Darbs neatņēma spēku — tas piepildīja. Nav pārsteidzoši, ka arī rezultāti bija augsti.
🌪 JAUNI PĀRBAUDĪJUMI UN BRĪNUMI
Mana sirds bija kļuvusi stiprāka, es jau vairākus gadus strādāju, kad liktenis nolēma man dot nākamo pārbaudījumu. Reiz uz vienu bišu dravas novietni bija jāaizved bišu mātes, kuras tikko biju saņēmis no Karpatiem — retu šķirni, par kuru biju sen sapņojis. Braucu uzmanīgi, saudzīgi, it kā vestu nevis kravu, bet dzīvu cerību. Gaiss bija silts, smaržoja pēc putekļiem un zālēm.
Un pēkšņi no kreisās ceļa puses sānu iebrauktuves manu ceļu šķērsoja vieglā automašīna. Bija sajūta, ka viņa strauji izlec priekšā. Motocikls aizlidoja vienā virzienā, es — otrā. Viss notika acumirklī: trieciens, ass grūdiens — un klusums. Es piezemējos uz akmeņu kaudzes, elpa aizrāvās, ķermeni caururba asas sāpes.
Vadītājs izrādījās vietējais kolhoza partijas biedrs. Tādiem 1976.gadā vēl daudz ko piedeva. Bet es guvu smagu mugurkaula traumu.
Ārsti nedeva nekādas cerības un pat nemēģināja palīdzēt. Viņu vārdi skanēja auksti un atsvešināti. Ziņa ātri izplatījās pa mazo ciematu. Draugi nāca, lai atvadītos, skatījās uz mani tā, it kā es jau būtu pa pusei aizgājis. Taču manī pacēlās vētra. Neskatoties ne uz ko, es pieņēmu lēmumu: es dzīvošu.
Gribasspēks palīdzēja man atgriezties mājās. Katrs pārvietošanās brīdis atsaucās sāpēs. Dienas ritēja, taču uzlabojumu vietā kļuva tikai sliktāk. Gars bija stiprs, bet ķermenis neklausīja. Katra kustība prasīja milzīgas pūles. Tad tēvs aizveda mani pie visspēcīgākās dziednieces Latvijā — Zilākalna Martiņas. Es jau nu gan viņai neko daudz neticēju, taču braucu ar cerību. Martiņa uz mani paskatījās un teica tētim: " Es atsakos viņu pieņemt, jo viņš nomirs, bet man būs jāatbild''. Kad bijām izgājuši no Martiņas mājas, tētis teica man: '' Tu, dēls, pasēdi uz soliņa, bet es vēl ieiešu iekšā.'' Pēc kāda laika Martiņa mani aicināja atpakaļ istabā, jo tētis bija Martiņai izstāstījis mūsu radu rakstus un Martiņa mani pieņēma savās mājās kā tuvāko radinieku. Izrādījās, ka tēta mamma ir Martiņas Pārgaujas māsīca, un radojušies tikai kāzās vai bērēs. Martiņa palūdza Verai, kura bija viņas palīdze saimnieciskajos darbos, lai no diviem dēļu soliem uztaisa man guļamo tieši blakus viņas gultai.
✨ GARĪGĀ PAMOŠANĀS
Izveseļošanās notiek dažādi, un mēs ne vienmēr saprotam, kāpēc tieši tā. Vairākus mēnešus es smagi nežēlīgas sāpes. Tās bija ne tikai ķermenī — šķita, ka viņas piepilda visu telpu. Nežēlīgi sāpēja galva, jo kauli un skrimšļi grozījās. Pacēlās viena galvas puse, tad otra. Taču ciešanas attīra. Tās māca līdzcietību, pacietību un dara stiprāku. Iespējams, tieši tas man pietrūka. Man bija jāiziet cauri sāpēm, lai kļūtu par to Aldi, kurš spēs būt balsts tūkstošiem citu.
Martiņa katru nakti par mani lūdza Jēzu. Es dzirdēju viņas bezgalīgās lūgšanas, sajutu klusumu. Viņa teica, ka man jāuzticas Jēzum, un katru dienu deva man lasīt Bībeli. Sākumā vārdi pagāja man garām, taču ar laiku tajos parādījās miers un dziļums. Mana ticība pamazām nostiprinājās.
Kādu nakti es pamodos no neparastas sajūtas. Istaba bija piepildīta ar maigu, zeltainu gaismu. Tā neapžilbināja — tā apņēma. Uz manas gultas sēdēja Viņš — garš, mierīgs, ar labestīgu skatienu.
Bez vārdiem es paņēmu Viņa roku un uzliku sev uz pieres, kas plīsa no sāpēm. Tajā brīdī es pārstāju pretoties un vienkārši uzticējos. Tā es aizmigu. Kad pamodos, Martiņa smaidot jautāja:
— Nu, vai Jēzus pie Tevis atnāca? Es viņu stipri lūdzu, lai tev parādās un tevi dziedina. Izrādījās, ka es biju gulējis trīs dienas un trīs naktis bez kustēšanās — un pamodos pilnīgi vesels.
Katru dienu es redzēju, kā Martiņa palīdz cilvēkiem. Manā acu priekšā nepārtraukti notika īsti brīnumi. Un tad manī piedzima patiesa vēlme mācīties dziedināt.
— Es arī gribu palīdzēt cilvēkiem, — sacīju viņai. Un tad sākās mana īstā apmācība.
🙌 AICINĀJUMS KALPOT CILVĒKIEM
Dziedniece Martiņa izglāba manu dzīvību, un es sāku viņai palīdzēt ar visu, ko vien spēju. Sākumā tie bija vienkārši darbi — atnest ūdeni, ganīt viņas govis, izslaukt pienu, naktīs fluidēt viņas galvu.
Taču ar katru dienu es arvien skaidrāk sapratu: manā priekšā nav tikai palīdzēšana, bet kalpošana.
Martiņa pieņēma desmitiem, dažkārt vairāk nekā simt cilvēkus dienā. Māja piepildījās ar balsīm, sāpēm un cerību. Tikai svētdienās viņa nestrādāja — tad mēs braucām uz baznīcu.
Viņai piemita spēcīga gaišredzība. Viņa zināja par cilvēku vēl pirms tas ienāca mājā — pat viņa vārdu. Negodīgos viņa uzreiz atmaskoja un nepalīdzēja. Redzēja slimību cēloņus, bija ļoti laipna, bet nepieciešamības gadījumā — stingra. Nabadzīgajiem viņa pirka pārtiku un apģērbu. Tauta viņu mīlēja.
Es nodzīvoju pie Martiņas septiņus gadus. Viņa sāka mani mācīt — vispirms sajust to, kas ar acīm nav redzams: klausīties klusumā, uzticēties pirmajām sajūtām.
Es mācījos ilgi un centīgi. Bija šaubas un kļūdas, taču iekšēji es zināju: tieši šī iemesla dēļ es atnācu uz Zemes.
Ar laiku es sāku palīdzēt cilvēkiem patstāvīgi. Un pavisam negaidīti atklāju, ka varu strādāt arī pa telefonu — tas pavēra jaunas iespējas.
🕉 CEĻŠ UZ HIMALAJIEM
Kādu dienu pie manis pēc palīdzības vērsās garīgais Skolotājs no Himalajiem — Šhri Triloks Singhs Kuvarbi — Šhri Muniradžs, Babadži pēctecis un ašrama vadītājs. Viņš bija iekļuvis avārijā un guvis smagu mugurkaula traumu.
Es sāku celties katru rītu pulksten četros, lai strādātu ar viņu. Man izdevās viņu ātri atveseļot, un viņš uzaicināja mani uz Indiju.
Himalaji mani sagaidīja ar jaunu pārbaudījumu. Liktenīgs izrādījās lēmums būvēt gājēju taku kalnos aiz Haidakhānas ašrama.. Karstums, asi akmeņi, ērkšķi un manas basās kājas — šī kombinācija bija bīstama.
Kādā brīdī baltos Himalaju akmeņus iekrāsoja manas asinis. Vietējie iedzīvotāji skrēja pie Skolotāja, bet es turpināju darbu — biju pieradis visu darīt līdz galam.
Es vēl nezināju, ka pat neliela brūce var kļūt nāvējoša. Uz ašramu mani aiznesa uz nestuvēm. Mēģinājumi dezinficēt brūci nepalīdzēja. Ašrams atradās augstu kalnos, ceļš — tikai kājām.
Ar pietūkušu kāju es gāju apmēram divpadsmit stundas. Man bija jāatgriežas dzīvam.
Latvijā ārsti diagnosticēja asins saindēšanos un gangrēnu. Slimība attīstījās strauji. Neskatoties uz četrdesmit dienu sauso gavēni, ķermenis padevās.
Un tad iestājās klusums.
🌑 AIZ DZĪVES ROBEŽAS
Es ieraudzīju savu ķermeni no griestiem. Sāpes bija pazudušas.
Blakus parādījās divas augstas, tumšas būtnes, kas mani stigri saķēra aiz pleciem. Viena no viņām pagriezās pret mani un es dzirdēju dusmīgā balsī, kas skanēja tieši krūtīs, teiktus vārdus: “Savus zemes dzīves gadus, kas tev tika dāvināti, tu es iztērējis un izlietojis bezjēdzīgi un nekrietni''. Tajā mirklī man atklājās visa mana dzīve un es sapratu, cik nevērtīgi līdz šim biju dzīvojis. Protams, dzīvoju tāpat kā citi, bet es neko nebiju darījis, lai pildītu uzdoto Misiju. Es sapratu savas kļūdas, nokritu ceļos, lūdzu piedošanu un sirsnīgi apsolīju, ka mainīšos. Es apsolīju dzīvot citādi.
Būtnes izzuda, un es iegrimu tumsā.
🌍 ATGRIEŠANĀS UN KALPOŠANA
Atgūstot samaņu, es ieraudzīju Zilākalna dziednieci Martiņu. Lai gan viņa jau bija mirusi pirms daudziem gadiem, šajā naktī viņa atkal turēja pār mani savu dziedinošo roku.
Četru dienu laikā mana kāja attīrījās, sadzija, un es atkal kļuvu vesels.
Lai piepildītu doto solījumu, es kļuvu par Latvijas rajonu grupu vadītāju Garīgās kultūras centrā “BALTAIS APLIS”.
Mēs mācījāmies palīdzēt sev un citiem, dalījāmies zināšanās, draudzējāmies, rīkojām garīgās tikšanās. Es vadīju “Balto loku” vairāk nekā divdesmit gadus.
🌌 KOMANDĒJUMS UZ VIŅSAULI
gadā sākās dīvaina saslimšana. Pielietoju visas savas metodes, taču nekas nelīdzēja. Kad pametu ķermeni, mani sagaidīja Zvaigžņu Māte un, jau sen Mūžībā aizceļojusī mamma.
Zvaigžņu Māte pagriezās pret mani un savās krūtīs es dzirdēju skanam viņas vārdus: “Ir pienācis laiks un dota atļauja tev parādīt tās lietas, kas tevi vienmēr ir interesējis un citus cilvēkus.”
Viņsaulē man bija ļauts uzdot jebkurus jautājumus, uz kuriem saņēmu atbildes — nevis vārdos, bet redzējumos un personīgajā pieredzē. Pēc trim stundām es atgriezos pilnīgi vesels, enerģijas un iedvesmas pilns. Iegūtās zināšanas aprakstīju grāmatā:
“VIŅSAULES NOSLĒPUMI jeb NOMIRT VIENMĒR PASPĒSI”.
MANI SKOLOTĀJI, DRAUGI, LĪDZGAITNIEKI:
Dr. Džims Hurtaks — Starptautiskās organizācijas The Academy for Future Science (AFFS) dibinātājs un prezidents
Dr. Sergejs Petrovičs Kapica — fizikas un matemātikas zinātņu doktors, profesors, izglītotājs
Dr. Mihails Ležepjokovs — medicīnas zinātņu doktors, profesors, zinātnieks, Cilvēka Ekoloģijas skolas dibinātājs un skolotājs.
Satja Sai Baba — visā pasaulē atzīts garīgais skolotājs, dziednieks, mistiķis
Marta Racene — dziedniece, garīgā skolotāja
Dr. Valdis Tīltiņš — zinātnieks, radiācijas un anomālo parādību pētnieks, dziednieks
Dr. Sergejs Bodmanis — militārais feldšeris, cilvēka iespēju pētnieks, dziednieks
Zvaigžņu Māte (Jadviga Pučkova) — akla gaišreģe, Latvijas svētā
Lilita Postaža — psiholoģe, mistiķe, dažādu kultūru seno maģisko zināšanu praktiķe, mistisku sievišķo tēlu māksliniece
Rasma Rozīte — pasaules svētvietu enerģijas aktivizētāja, Himalaju Skolotāja Šhri Maha Avatāra Haidakhanas Vallē Babas Babadži mācekle un sekotāja
Andrejs Lapiņš — praktiķis, izturības skolas vadītājs
Biruta Zunde — savvaļas augu pasniedzēja, fitoterapeite
Dr. Andrejs Mizis — Latvijas Nopelniem bagātais biškopis praktiķis.