Ko? Vai tu pie vecuma esi sajukusi? Pavisam ķerta? Vai esmu pārklausījusies?

Kādu laizāmo draudziņu? Vai tad kaut kur pārdod laizāmus, dzīvus večus?

Klau!

Vai tev nav karsta piere? Acis izskatās pavisam glāžainas. Esi vesela kā rutks! Tu biji seksa veikalā, vai? Nē? Atbildi man skaidri un gaiši: ‘’ Ko tev meita nopirka?’’ Telefonu? Nu tā būtu arī atbildējusi. Kas? Laizāms telefons?

Vai tad tagad ir iznākuši arī kādi laizāmie telefoni? Kā tad mēs, kā druškas būdamas, tagad sazvanīsimies, lai papļeperētu? Tev mans numurs vairs nebūs jāuzspiež, bet gan jālaiza?

Neko nesaprotu! Tad ne jau ar mēli laizāmo, bet gan ar pirkstiem braukājamo telefonu. Tad kas tad tas tāds? Vai tāds arī tagad ir modē? Laikam tev nepareizi izskaidroju. Nu tas ir tāds pats, kā jauniešiem, kuriem pat ielu pārejot, galvas ir noliektas uz leju un pirksti nepārtraukti slīd pa tādu glumu melnīgsnēju tāfelīti. Pie tam man tagad būs arī tādas īpašas austiņas, kuras tev būs grūtāk ieraudzīt zem manas bubličkas un es ar tevi varēšu sarunāties ejot pa ielu. Ahā. Tagad es saprotu.

Es jau domāju, ka no mūsu trako mājas ir izbēdzis viens bars slimnieku. Redzi, vienu vakaru eju pa ielu. Man pretim nāk tīri solīds jauneklis. Dzirdu, šis runājas un smejas. Jau sāku domāt, ka šim kaut ko no manis vajag. Gribu jau pārjautāt, bet šis, kā tu domā,- runā pats ar sevi un vēl smejas. Es aiz pārbīļa, ka tik nav kāds trakais, pārskrēju pāri ielai uz pretējo pusi. Nospļāvos uz visām pusēm, lai kāda nešķīsta kaite nepiemestos un eju tālāk. Man bija jātiek līdz pašam centram. Te man pretim nāk jauns sievišķis. Un, ko domā? Šī arī skaļi runājas ar sevi! Nu ir laiki pienākuši...

Un tagad tu vēl ar savu laizāmo telefonu. Te jau cilvēks traks var palikt un sākt pats ar sevi runāties, kā tagad runājoties visi, kuriem esot tā melnā, spožā kastīte. Ko? Tu gribi pastāstīt par to, kā tava meita satika savu jauno mīlestību un,- kā viņi uzreiz izšķīrās? Meita pati pastāstīja, kā tagad daudzi, viņai zināmie jaunieši satiekas?

Svaigas ziņas?

Vakardien?

Tad es esmu pati uzmanība: 

     Tātad, tikko uzkrita raganīgais ''kovārnītis'', tā momentāli ķeros klāt mūsu ģimenes praksē pārbaudītajām, nešķīstā gara izdzīšanas metodēm.

     Ko tas dod?

     Pēc maniem novērojumiem, ja ķermenī ir totāls joda iztrūkums, tad var dabūt jebkuru zarazu, jo imunitātes iztrūkums liek sevi manīt. Līdz otram rītam jods parasti ir uzsūcies. Tad šo procedūru atkārtoju tik ilgi, kamēr smukais joda brūnums paliek virsū vismaz 48 stundas. Pēc jodīgās ieziešanās, plaukstas pietuvina snīpim un cik nu dziļi varu, lēni ieelpoju joda aromātu. Tas ļoti labi izdezinficē gan deguna caurtekas, gan sāpošo muti un kaklu.

      Pēc kārtīgas izmīlēšanās ar dzeramās sodas skuķi dušas kabīnē, uzvelku svaigas drēbes un aizvelkos līdz ķēķim, lai ķertos pie nākamās receptes.

•      Nr.5. Manis iecienītā 3% ūdeņraža pārskābes. No sākuma, trīcošiem nagiem iepilinu 100 gramu krūziņā 10 pilienus un pieleju līdz pat malai ar vēsu ūdeni. Tad atkal aizklenderēju atpakaļ līdz havajas izlietnei un pastiepis smakru atpakaļ sāku tēlot jogu, gaisa vietā ievelkot ūdeni. Va tu traks, ka svilina! Laikam būšu pārsālījis! Ka nav, ta nav, galvai reibstot velkos atkal atpakaļ uz ķēķi un, piepilinajis krūzītei vēl 5 pilienus, to izdzeru, jo labs labam nekad nav par skādi. Lai visi mošķi pazūd uz veselību! Tagad savā 100 gramus tasītē iepilinu tieši uz pusi mazāk, tas ir, 5 pilienus un grīļīgām pakaļkājām pleznoju atkal līdz izlietnei. Vo! Nu tā štelle iet! Vēl jau kož, bet lai kož, jo man tak visas trubas ir jāizbeicē. Asaras un snuķis tek pēc suņa. Pēc kāda laiciņa, pēc pašsajūtas savu pašdziedināšanas seansu havajā beidzu un pārguris aizvelkos līdz gultai. Krūzīti, protams, ņemu līdzi, lai šo pašu procedūru ar pikšķināmo (pipetīti) veiktu arī gultā.
  

      Man ir sena paziņa, kuras vīrs pirms rītišķa ēšanas jau n-tos gadus, katru rītu iedzer šādu dozu: 15 pilieni ūdeņraža pārskābes uz 250 gramiem vēsa ūdens un vispār nevienu gadu nav slimojis ne arvienu sasaldēšanās kaiti. Viņš kā sāk rudenī, tā beidz jau vasaras sākumā šitādu mistrojumu ņemt sev iekšā. Un ir trakoti apmierināts. Taču man ir arī viena cita paziņa, kura no ūdeņraža baidās, kā velns no krusta, jo vienreiz esot sevi applaucējusi. Tāpēc es nevienam neiesaku. Katram ir sava galva uz pleciem! Šī ir vienkārši  mūsu ģimenes recepte.

      Ko man tā palīdz? Nepārtrauktā deguna tecēšana ir kā ar roku noņemta un sāpes kaklā - pazudušas. ( ūdeņradi pielietoju 2 vistrakākās sākuma saslimšanas dienas. ).

•       Tad ķeros pie Nr.6. receptes. Mana mīļotā meitene ķēķī jau ir smalki jo smalki sagriezusi vienu normāla lieluma ķiploka daivu. ( No sākuma 1 daivu, bet, kad ķermenis pieradīs pie spīvās dukas, tad varēs piegriezt arī 2 daivas). Sašķibīto daivu ieber 700 gramu burkā ar istabas temperatūras ūdeni. Pēc 2 stundeņiem pa 1 mutei var jau brūķēt iekšā, pie viena izskalojot kaklu, lai piebeigtu to, kas vēl dzīvs un spārdās.
  

     Ko tad šitā marka dara?

     Vai dieniņ! Ķiploku ūdens likvidē sauso, rejošo klepu un veicina atkrēposanu, jo vienu brīd jau rēju kā sunc. Ceturtajā dienā zem kovārnīša spārna, mans sausais klepus jau bija izplēnējis līdz ar spēku, bet arī tas ir tikai viens vienīgs dzīves sīkums.

     Piektajā dienā, iesākumā gan, turoties pie sienām, beidzot sāku staigāt un visādi citādi jutos jau pilnīgi vesels.

Pa visām dienām biju iztērējis vienu pudelīti Joda un veselu paku ar šņaucamajām salvetēm.

     Katru diennakts stundu biju sevi beicējis ar ķiploku ūdeni un 2 pirmās dienas iekšķīgi lietojis šādas drapes: C vitamīns 2x dienā dubultā deva un Amveja firmas cinks kopā ar Sunrider augu kaļķi 1:1. Tikai pirmās  divas dienas!!! Bez jebkādām citām zālēm!!! Dzēris tikai ķiploku ūdeni, līdz viņš man piegriezās līdz matu galiņiem! Smērējis savu pakaļkāju pēdas ar Jodu un darbojies ar Cēloņiem, jo tādi jau ir mums visiem.

      Šito ķēpu mērkaķa ātrumā biju izslimojis tikai četrās dienās!

     ''Kovārnim'' jau ir traki daudz mutāciju un katra izpaužās citādāk, bet nav ko uztraukties! Pagājušā gadā vienā reizē gan bija pigori ar gaisu. Kaut kā nevarējām ieelpot. Gaiss ārā ir, bet iekšā neelpojās.

Ko mēs darījām?

    Ļoti vienkārši - iemācījāmies elpot īsāk un ar biežākām elpas aizturēm ka arī samazinājām fizisko slodzi. Vienā brīdī tas gaisa trūkums pārgāja. Vājums, jā nu vājums bija vēl visu nākamo nedēļu, bet tāpēc taču var vingrināties un visādi sevi ik pa laikam izlocīt un izņurcīt istabā. Ēšana? Ziniet, kad sunc ir slims, vai viņš leksē iekšā ēdienu??? Protams, ka nē! Dzīvnieks ir gudrs, tikai cilvēks reizēm paliek, kā ar slapju dvieli pa pauri dabūjis. Ēd un ēd, stūķē iekšā visādus kārumus, kā saka, lai slimnieks stiprinājas. Tā nu viņš tikmēr stiprinājas, kamēr jau velk uz ķelles nolikšanu, jo...

     Jo organismam vajadzīgi visi spēki, lai atjaunotu sačakarēto imunitāti.

     Ēšana, sevišķi jau vakara ēšana, slimo novājina.

      Dzert? Ja gribas - dragā tik iekšā, bet atceries mēra sajūtu!!! Vairāk dzersi - vairāk līgosies uz havajas zieda pusi. Ja nav speķa piecelties, tad iebaudi pa malkam ķiploku ūdeni un netrako, jo pārmērīga ūdens pļumpēšana arī stipri novājina.

     Alkohols? Protams, ja nebrūķē aptieku zāles, kāpēc ne!? Vislabāk pašā sākumā, kad jūt, ka nu vairs nav labi un auksti drebuļi sāk kratīt, tad visģeldīgākais ir 50 - 70 grādu tīrais destilāts ar medu, citronu un uzsildītu lauku goves pienu vai groks ar uzkarsētu slarbenāju tēju. ( slarbenāji - visādas tēju zāles vai to birzumi, sajaukti kopā, ka pats nelabais tos neatšķirtu.). Kolhoza laikos mana māsīca Elziņa bija vetārste un vetiem vienmēr bija augstas kvalitātes spiriktus, lopu un sevis dziedināšanai. Tad nu 3 litru burkā, kurā 2/3 ir labais šķidrums, uz acumēru saliek citronus ar visu mizu, baltās vistu olas un noliek tumšā vietā. Kad spirts ir saēdis olu čaumalas un citronus, tad pēc smeķa klāt piešauj labu medu. Un, kad nu jūt, ka labi nav, tad vakarā izsautē kājas un ierauj kopā ar kādu uzsildītu zāļu virumu šito vareno brūvējumu. Pa nakti izsvīst un no rīta, vesels kā rutks! Agrākos laikos, visiem normāli domājošiem cilvēkiem mājās glabājās zāļu šņabis vai destilāts īpašiem gadījumiem.

      Tāpat, cik atceros, vecs cilvēks nekad no rītiem nelēca no gultas stāvus augšā, it kā viņam pakaļa sviltu. Viņš gultā izstaipījās, izgrozījās un iztirināja kājas un rokas. Tad pagriezās uz vieniem sāniem, lēni piecēlās un sagrābstījis pagultē noslēptu, pa ķērienam noliktu zāļu graķīša pudelīti - lēni, ar baudu ieņēma savu rīta devu, lai galva darbotos un ķermenis pēc nakts miega atdzīvotos. Nekur nav jāskrien vai kas jāgrābj - visam pietika laiks. Tagadējos laikos cilvēki ir pieraduši pie ''slakteru'' nozīmētajām ripām. Nu, ko tu darīsi, katram laikmetam savas pamatiezīmes. Sievieši parasti ir dusmīgi uz saviem večiem: ''Plēgurs! Pļēgurs!''

       Bet vai kāda meitene zina, ka apēstie saldumi un arī sausie, vārītie kartupeļi kuņģī izstrādā alkoholu???

      Alkohols nav jādzer dzeršanas pēc, jo tas nobeidz aknas un galvu, bet īstajā reizē zāļu devai tas ir visizcilākais. Tāpat, ja cilvēks ir pārrubījies darbā, pārnervozējies vai kā citādi uzvilcies, tad nomierinošs bolderjāņu sakņu vai vīgriežu graķītis būs pašā laikā un pēc tā sekojošais, veselīgais miegs. Ja nav zāļu, tad var arī parasto šņabi vai vīnu, jo konjaks uzmundrina, piešķiļ guni.

     Katram sava marka, bet nu ripas gan tad nekādā gadījumā nedrīkst brūķēt!!!!!!!!!

•      Nobeigumā teikšu tā:

''Neskatoties uz visādiem kreņkiem, bailēm un citām ķēpām,- atradīsimies foršās emocijās un, lai mūsu zāles ir pozitīva attieksme un humors, kuru bagātīgi var atrast interneta dziļumos.

Jebkura kaite nāk kā atgādinājums, ka ir pienācis laiks tikt vaļā no visādiem negatīviem cēloņiem un pamainīt savu dzīvi un darbību uz pozitīvā viļņa.''

Un vienmēr atcerēsimies, ka Nekas Nav Mūžīgs!

ŠPOKS

Urrā!!!

Tas beidzot ir:  n o t i c i s!!!!

Man ir parādījies draugs! Protams, viņš gan ir internetā, bet tas taču nekas. Gan jau es ar viņu satikšos arī dzīvajā un tad tik varēšu piekļauties viņam...

Ir pagājuši jau tik daudz gadu, kopš vīrs mani atstāja. Šis esot no manis noguris. Murgs! Kā tad viņš varēja no manis nogurt, ja katru vakaru vilkās uz māju, piesveķojies pilns kā linu mārks?! Un ko man bija darīt? Šim ap kaklu vīties un teikt: ‘’Vai mans mīļais, cik ļoti tu šodien izskaties noguris. Dod, nu dod man savas, dienas gaitās nogurušās kājas. Es  novilkšu tavus sabristos, dubļainos zābakus un tos notīrīšu?’’ Kura kārtīga, tīrīga un sevi cienoša meitene to ilgi var paciest? Tā arī izšķīrāmies.

Bet vai tad dzīvai kaislīgai sievietei ilgi dzīvot mūķenēs? Tā nu sāku lūkoties apkārt, bet draudzene Inta ieteica labāk iegādāties datoru, jo interneta iepazīšanās sludinājumos esot tik liela izvēle! Sapratu, ka to man vajag, un ir jau arī mazāk klapatu. Nav jābrauc uz galvaspilsētu un jāuzprasās, kā govei uz bulli.

Tikai tas draugs pašreiz ir tāds pašķidrs. Šis baidās ar mani tikties klātienē, ka es viņu atraidīšot, jo viņam tā vīriešu uzparikte esot pavisam liela. Atsūta bildi ar milzīgi lielu vīrieša Lepnumu, lai es par viņu domājot. Ak, kungs! Cik viņš ir liels!!! Mans mūža sapnis! Vienmēr esmu sevī gribējusi sajust tādu kārtīgu vīrieša locekli! Ko nu lai dara? Man šito vīrieti par jebkuru cenu vajag dabūt!

Tomēr tāds jocīgs - savu bildi nerāda, jo es nobīšoties no viņa izskata. Tad kāda vairs gan nozīme izskatam, ja viņš ir tik kaislīgs mīlētājs, kā pats raksta! Prasu, vai ir precējies vai šķīries? Sieva esot bijusi, bet aizmukusi, jo neesot varējusi izturēt ar viņu gultas priekus. Ja jau sieva ir aizbēgusi, tad man nu noteikti derēs! Ir dažādas sievietes. Vienām patīk, ja kutina ar sērkociņu, bet citām, tāpat kā man, - vajag kārtīgu baļķi.

Vakaros es saņemu kaislīgas īsziņas. Bet es tik sapņoju! Toties naktīs man sāk rādīties tik erotiski sapņi, ka nevienu nakti neesmu vairs labi izgulējusies. Manu puisi sauc Antons un viņš ir kaut kur no Latgales. Katru dienu savā profilā saņemu kaislīgus, kārdinošus solījumus, ka brauks, kuri mijas ar sarūgtinošām  ziņām par tiem nepārvaramajiem šķēršļiem, kuri traucē patlaban ierasties. Bet es ticu, ceru un gaidu.

Lai godam viņu sagaidītu, es esmu pārvarējusi savu kautrību un erotisko preču veikalā izvēlējusies sarkanu, seksīgu kleitiņu. Pēc pārdevējas ieteikumiem iegādājos arī dažādas citas tuvību kairinošas preces, kuras varētu patikt gan man, gan viņam. Manas draudzenes mani ir izskolojušas par visu vajadzīgo, kas varētu būt arī vīrietim patīkams. Tagad mans galvenais mērķis, kuru pati sev esmu nospraudusi, ir dabūt Antonu pie sevis un gultā.

Šis vēl arvien tikai sola. Tad saslimis, tad automašīna salūzusi un tā joprojām... Aizbraucu pie savas kāršu licējas. Tā arī apstiprina, ka reiz jau atbraukšot. Par to baļķi gan viņa neesot pārliecināta, bet, ja vīrietis pats to ir nobildējis un man atsūtījis, tad savai zīlniecei, man atliek, vienkārši neticēt.

Vienā reizē nu gan dzelžaini apsola, ka tagad brauks. Es sacepu pīrāgus, izšmorēju vistiņu. Sataisos. Nomazgājos un nolieku visas vajadzīgās lietas pa rokai, lai īstajā brīdī varu paņemt un nav jāgrābstās pa skapja atvilktnēm. Norunātais laiks jau ir pienācis. Gaidu. Iededzinu sarkanās sveces, izdūmoju māju ar vērmeļu un paegļu zariņiem, jo tas izdzenājot visus melnos mākoņus, visas sliktās enerģijas. Laiks rit. Paiet viena stunda, otra, bet mans Antons ne zvana, ne raksta. Pienāk jau  nakts, bet mana Antona kā nav, tā nav. Atveru datoru, cerot, ka varbūt saņemšu kādu ziņu, kas tad viņam atkal tāds ekstrā ir noticis? Kas tad tas! Pirms īsa brīža ir pienākusi tikai viena lakoniska ziņa. Mans Antoniņš esot iekritis ar visu mašīnu Daugavā un noslīcis.

Ak, šausmas!!!

Aiz spējā pārdzīvojuma saļimstu datora krēslā. Asaras aizmiglo acis. Kā tas varēja gadīties un vai tad tas ir noticis šodien? Ko nu lai es daru? Kaislīgais mīlas sapnis ir izsapņots. Pēc brīža saņemos un uzrakstu tam cilvēkam, kas no Antoniņa profila man ir rakstījis šo šausmīgo vēsti. Prasu, kuros kapos viņu glabās un, kad būs bēres? Tūliņ saņemu atbildi, lai uz bērēm nebraucot, jo varot nepazīt un palikšot sliktas atmiņas. Vēl neesot zināms, kuros kapos glabāšot. Aiz kreņķiem, asarām līstot,  noēdu visu  nošmorēto vistiņu. Naktī murgoju par zaudētām cerībām, jo viņš tik ļoti gribēja ar mani savienoties uz mūžu... Mani vai traku pataisīja ar savu milzīgo locekli. Te pēkšņi - beigta balle! Vairākas dienas esmu ne šāda, ne tāda. Darba biedri mierina, kā nu var un prot. Tikai pēc kādas nedēļas atjēdzos no savām bēdām par zaudēto laimi. Datoru noliku pie vietas, bet viņu no sava profila aizmirsu izdzēst. Strādāju ierasto darbu. Uz zīlnieci gan biju noskaitusies, ka kārtīs neredzēja šo bēdīgo rezultātu. Anna, mana zīlniece, turpina mani mierināt, ka šis esot pilnīgi dzīvs un gan jau kādu reizi uzradīšoties. Lai tagad velti ar pārdzīvojumiem veselību nebendējot. Uz šo mierināšanu man bija gatava atbilde. Kādas muļķības! Kurš tad no kapa var piecelties?

Vienā reizē es atkal gribu patīksmināties ap zaudētā, lielā locekļa fotogrāfiju, kad šausmās gandrīz noģībstu: ''Braukšu ciemos! Gaidi!'' Man šoks! Ķeru pēc sirds drapēm! Labi, ka pēdējā mājas tīrīšanā neesmu viņas izmetusi miskastē. Pa virsu sirds zālēm ieņemu arī vienu glāzīti melnā balzāma, jo dubults neplīst. Ko lai daru? Ja dzīvs nevarēja ierasties, tad tagad atbrauks ar visu zārku no kapiem! Vai es jūku prātā? Kas notiek? Kāds mani baida? Bet, ja nu tā ir īstenība? Jau iedomājoties vien, man paliek nelabi. Pavisam satraukusies, samaksāju lielāku naudas summu ļauno garu izdzinējam. Ja nu tas nelaiķis ir tā sakārojis mīlēties un pēkšņi ierodas? Ko lai es iesāku ar vienu pliku, aukstu vīrieti, kas noteikti jau ir sācis bojāties? Noliktās dienas vēlā vakara stundā, kad uz ielas jau ir palicis tumšs, pie mana loga atskan norunātais klauvējiens. Ārprāts! Nelaiķis ir klāt! Garu izdzinējs vēl nav ieradies! Drosmei iedzeru savu balzāmu un skaļāk uzgriežu televizoru, jo varbūt man tikai izlikās, varbūt tas bija tikai vējš? Nē, nudien! Pēc brīža atskan tie paši klauvējieni, tagad jau pie manas istabas loga.  Es pataustu savu pieri. Varbūt dienā esmu pārstrādājusies, varbūt tagad ir piemetusies temperatūra? Vai varbūt esmu pārēdusies un sākuši rādīties murgi? Zvanu savam garu izdzinējam: ''Tas spoks ir ieradies! Viņš klauvē norunāto signālu! Ko lai daru? Maksa bija par mazu?  Ko tad neprasījāt vairāk?" A, varbūt šim pašam arī ir bail satikties ar ļauniem gariem???  Tagad jau izslēdzu televizoru un bailīgi klausos. Visas maņas ir saasinātas līdz augstākajai pakāpei. Mierinu sevi, ka varbūt, varbūt man ir tikai izlicies? Nē! Pēc kāda ilgāka laika sprīža, kad esmu paspējusi jau gandrīz nomierināties - ārpusē aiz loga atkal atskan klauvējiens un šoreiz daudz stiprāks. Istabā nodzēšu gaismu un klusām kā ēna aizslīdu uz virtuvi, kur ir ārdurvis. Klausos. Pēc brīža jau skan grabināšanās pie āra durvīm. Kas tur ir? - prasu drebošā balsī. Tas esmu es, tavs Antons.  Esmu galīgi pārsalis, lūdzu, ielaid mani. Es aiz stresa jau gandrīz apčurājos. Nelaiķis ir pie durvīm! Protams, ka viņam ir auksti, viņam sen ir jābūt sasalušam ragā.

Nekāda baznīcā gājēja neesmu, bet tagad no bailēm sāku skaitīt Tēva reizi un skaļā balsī saucu: ''Sātan, atkāpies!’’ Sev priekšā metu krustus - gan slīpus, gan taisnus. Šis tur ārpusē mēģina apvārdot, ka esot taču dzīvs cilvēks. Viņš gribot tikai sasildīties un varot jau braukt arī projām, ja es no viņa tik ļoti baidoties. Tad es palieku tā kā drošāka un prasu, vai tad viņš nav noslīcis un apglabāts? Nē, - skan atbilde. Tai vakarā biju piedzēries un mani draugi gribēja tevi sabaidīt. Kāpēc tad pats man nezvanīji? Bija kauns, - skan atbilde. Labi draugi. Kāpēc tu viņus uzskati par draugiem? Es toreiz gandrīz pati sabruku. Visi nervi bija čupā. Nu, labi, ja esi dzīvs, tad nāc iekšā, un es uzmanīgi atslēdzu durvis...

Pirmā nakts ar ''spoku''. Pēc visiem pārdzīvojumiem bailīgi ielaižos gultiņā. Kad Antons ir apsildījies, - gaidu lielo bomi, par ko biju tik ilgi sapņojusi. Tumsa. Te pie auss izdzirdu klusu lūgumu: ''Aptausti, nu, manu dāvanu. Es ar droši laižu roku lejā... Spalvu kušķis varens, bet...kur mans prieks? Te sagramstu kaut ko asu kā spurainas eža adatas! Šitais esot viņa draudziņa jaunais uzvalciņš. Bet kur tad pazudis man paredzētais solījums? Pazudis!!! Nav!!! Izčibēja tāpat, kā visi pārējie solījumi! Prasu, kas tas bija par foto, ko tu man atsūtīji? Kāds foto? Nu, tas lielais daikts? Ai, tas nebija mans, tas bija samontēts, lai tu mani vairāk gribētu. Ar šo atbildi man pietika. Apgriezos uz otriem sāniem ar aizbildinājumu, ka rīt ir agri jāceļas un jāiet uz darbu. Un, kā tad ar uzvalciņa izmēģināšanu? - skan jautājums. Piedod, bet es uzvalkus nevalkāju, jau iemiegot atbildu.

Tā man pagāja ‘’apsolītā kaislīgās mīlas nakts’’ ar kapu spoku.