ŠPOKS
Urrā!!!
Tas beidzot ir: n
o t i c i s!!!!
Man ir parādījies draugs! Protams, viņš gan ir
internetā, bet tas taču nekas. Gan jau es ar viņu satikšos arī dzīvajā un
tad tik varēšu piekļauties viņam...
Ir pagājuši jau tik daudz gadu, kopš vīrs mani atstāja. Šis esot no manis noguris. Murgs! Kā tad viņš varēja no manis nogurt, ja katru
vakaru vilkās uz māju, piesveķojies pilns kā linu mārks?! Un ko man bija darīt?
Šim ap kaklu vīties un teikt: ‘’Vai mans mīļais, cik ļoti tu šodien izskaties
noguris. Dod, nu dod man savas, dienas gaitās nogurušās kājas. Es novilkšu
tavus sabristos, dubļainos zābakus un tos notīrīšu?’’ Kura
kārtīga, tīrīga un sevi cienoša meitene to ilgi var paciest? Tā arī izšķīrāmies.
Bet vai tad dzīvai kaislīgai sievietei ilgi dzīvot mūķenēs? Tā nu sāku lūkoties apkārt, bet draudzene Inta
ieteica labāk iegādāties datoru, jo interneta
iepazīšanās sludinājumos esot tik liela izvēle! Sapratu, ka to man vajag, un ir jau arī mazāk klapatu. Nav jābrauc uz
galvaspilsētu un jāuzprasās, kā govei uz bulli.
Tikai tas draugs pašreiz ir tāds pašķidrs. Šis baidās
ar mani tikties klātienē, ka es viņu atraidīšot, jo viņam tā vīriešu
uzparikte esot pavisam liela. Atsūta bildi ar milzīgi lielu vīrieša Lepnumu,
lai es par viņu domājot. Ak, kungs! Cik viņš ir liels!!! Mans mūža sapnis!
Vienmēr esmu sevī gribējusi sajust tādu kārtīgu vīrieša locekli! Ko nu lai dara? Man
šito vīrieti par jebkuru cenu vajag dabūt!
Tomēr tāds jocīgs - savu bildi nerāda, jo es nobīšoties no viņa izskata. Tad
kāda vairs gan nozīme izskatam, ja viņš ir tik kaislīgs mīlētājs, kā pats raksta! Prasu, vai ir precējies vai šķīries? Sieva esot bijusi, bet
aizmukusi, jo neesot varējusi izturēt ar viņu gultas priekus. Ja jau sieva ir
aizbēgusi, tad man nu noteikti derēs! Ir dažādas sievietes. Vienām
patīk, ja kutina ar sērkociņu, bet citām, tāpat kā man, - vajag kārtīgu
baļķi.
Vakaros es saņemu kaislīgas īsziņas.
Bet es tik sapņoju! Toties naktīs man
sāk rādīties tik erotiski sapņi, ka nevienu nakti neesmu vairs labi izgulējusies.
Manu puisi sauc Antons un viņš ir kaut kur no Latgales. Katru dienu savā
profilā saņemu kaislīgus, kārdinošus solījumus, ka brauks, kuri mijas ar sarūgtinošām ziņām par tiem nepārvaramajiem šķēršļiem, kuri traucē patlaban ierasties. Bet es ticu, ceru un gaidu.
Lai godam viņu sagaidītu, es esmu pārvarējusi savu kautrību un erotisko preču veikalā
izvēlējusies sarkanu, seksīgu kleitiņu. Pēc pārdevējas ieteikumiem
iegādājos arī dažādas citas tuvību kairinošas preces, kuras varētu patikt
gan man, gan viņam. Manas draudzenes mani ir izskolojušas par visu
vajadzīgo, kas varētu būt arī vīrietim patīkams. Tagad mans galvenais mērķis,
kuru pati sev esmu nospraudusi, ir dabūt Antonu pie sevis un gultā.
Šis vēl arvien tikai
sola. Tad saslimis, tad automašīna salūzusi un tā joprojām... Aizbraucu pie savas kāršu licējas. Tā arī apstiprina,
ka reiz jau atbraukšot. Par to baļķi gan viņa neesot pārliecināta, bet, ja
vīrietis pats to ir nobildējis un man atsūtījis, tad savai zīlniecei, man atliek, vienkārši neticēt.
Vienā reizē nu gan
dzelžaini
apsola, ka tagad brauks. Es sacepu pīrāgus, izšmorēju
vistiņu. Sataisos. Nomazgājos un nolieku visas vajadzīgās lietas pa rokai, lai
īstajā brīdī varu paņemt un nav jāgrābstās pa skapja atvilktnēm. Norunātais laiks jau ir pienācis. Gaidu. Iededzinu sarkanās sveces, izdūmoju
māju ar vērmeļu un paegļu zariņiem, jo tas izdzenājot visus melnos mākoņus,
visas sliktās enerģijas. Laiks rit. Paiet viena stunda, otra, bet mans Antons
ne zvana, ne raksta. Pienāk jau nakts, bet mana Antona kā nav, tā nav.
Atveru datoru, cerot, ka varbūt saņemšu kādu ziņu, kas tad viņam atkal tāds
ekstrā ir noticis? Kas tad tas! Pirms īsa brīža ir pienākusi tikai viena
lakoniska ziņa. Mans Antoniņš esot iekritis ar visu mašīnu Daugavā un noslīcis.
Ak, šausmas!!!
Aiz spējā pārdzīvojuma saļimstu datora krēslā. Asaras
aizmiglo acis. Kā tas varēja gadīties un vai tad tas ir noticis šodien? Ko nu
lai es daru? Kaislīgais mīlas sapnis ir izsapņots. Pēc brīža saņemos un
uzrakstu tam cilvēkam, kas no Antoniņa profila man ir rakstījis šo šausmīgo
vēsti. Prasu, kuros kapos viņu glabās un, kad būs bēres? Tūliņ saņemu atbildi,
lai uz bērēm nebraucot, jo varot nepazīt un palikšot sliktas atmiņas. Vēl
neesot zināms, kuros kapos glabāšot. Aiz kreņķiem, asarām līstot, noēdu
visu nošmorēto vistiņu. Naktī murgoju par zaudētām cerībām, jo viņš tik
ļoti gribēja ar mani savienoties uz mūžu... Mani vai traku pataisīja ar savu
milzīgo locekli. Te pēkšņi - beigta balle! Vairākas dienas esmu ne šāda, ne tāda.
Darba biedri mierina, kā nu var un prot. Tikai pēc kādas nedēļas atjēdzos no
savām bēdām par zaudēto laimi. Datoru noliku pie vietas, bet viņu no sava
profila aizmirsu izdzēst. Strādāju ierasto darbu. Uz zīlnieci gan biju
noskaitusies, ka kārtīs neredzēja šo bēdīgo rezultātu. Anna, mana zīlniece,
turpina mani mierināt, ka šis esot pilnīgi dzīvs un gan jau kādu reizi
uzradīšoties. Lai tagad velti ar pārdzīvojumiem veselību nebendējot.
Uz šo mierināšanu man bija gatava
atbilde.
Kādas muļķības! Kurš tad
no kapa var piecelties?
Vienā reizē es atkal gribu patīksmināties ap zaudētā, lielā locekļa
fotogrāfiju, kad šausmās gandrīz noģībstu: ''Braukšu ciemos! Gaidi!'' Man šoks!
Ķeru pēc sirds drapēm! Labi, ka pēdējā mājas tīrīšanā neesmu viņas izmetusi
miskastē. Pa virsu sirds zālēm ieņemu arī vienu glāzīti melnā balzāma, jo
dubults neplīst. Ko lai daru? Ja dzīvs nevarēja ierasties, tad tagad atbrauks
ar visu zārku no kapiem! Vai es jūku prātā? Kas notiek? Kāds mani baida? Bet,
ja nu tā ir īstenība? Jau iedomājoties vien, man paliek nelabi. Pavisam
satraukusies, samaksāju lielāku naudas summu ļauno garu izdzinējam. Ja nu tas
nelaiķis ir tā sakārojis mīlēties un pēkšņi ierodas? Ko lai es iesāku ar vienu
pliku, aukstu vīrieti, kas noteikti jau ir sācis bojāties? Noliktās dienas vēlā
vakara stundā, kad uz ielas jau ir palicis tumšs, pie mana loga atskan
norunātais klauvējiens. Ārprāts! Nelaiķis ir klāt! Garu izdzinējs vēl nav
ieradies! Drosmei iedzeru savu balzāmu un skaļāk uzgriežu televizoru, jo varbūt
man tikai izlikās, varbūt tas bija tikai vējš? Nē, nudien! Pēc brīža atskan tie paši
klauvējieni, tagad jau pie manas istabas loga. Es pataustu savu pieri.
Varbūt dienā esmu pārstrādājusies, varbūt tagad ir piemetusies temperatūra? Vai varbūt esmu pārēdusies un sākuši rādīties murgi? Zvanu savam garu
izdzinējam: ''Tas spoks ir ieradies! Viņš klauvē norunāto signālu! Ko lai daru?
Maksa bija par mazu? Ko tad neprasījāt vairāk?" A, varbūt šim pašam arī ir bail
satikties ar ļauniem gariem??? Tagad jau izslēdzu televizoru un bailīgi
klausos. Visas maņas ir saasinātas līdz augstākajai pakāpei. Mierinu sevi, ka
varbūt, varbūt man ir tikai izlicies? Nē! Pēc kāda ilgāka laika sprīža, kad
esmu paspējusi jau gandrīz nomierināties - ārpusē aiz loga atkal atskan klauvējiens un šoreiz
daudz stiprāks. Istabā nodzēšu gaismu un klusām kā ēna aizslīdu uz virtuvi, kur ir ārdurvis.
Klausos. Pēc brīža jau skan grabināšanās pie āra durvīm. Kas tur ir? - prasu
drebošā balsī. Tas esmu es, tavs Antons. Esmu galīgi pārsalis, lūdzu, ielaid
mani. Es aiz stresa jau gandrīz apčurājos. Nelaiķis ir pie durvīm! Protams, ka
viņam ir auksti, viņam sen ir jābūt sasalušam ragā.
Nekāda baznīcā gājēja
neesmu, bet tagad no bailēm sāku skaitīt Tēva reizi un skaļā balsī saucu:
''Sātan, atkāpies!’’ Sev priekšā metu krustus - gan slīpus, gan taisnus. Šis
tur ārpusē mēģina apvārdot, ka esot taču dzīvs cilvēks. Viņš gribot tikai
sasildīties un varot jau braukt arī projām, ja es no viņa tik ļoti baidoties.
Tad es palieku tā kā drošāka un prasu, vai tad viņš nav noslīcis un apglabāts?
Nē, - skan atbilde. Tai vakarā biju piedzēries un mani draugi gribēja tevi
sabaidīt. Kāpēc tad pats man nezvanīji? Bija kauns, - skan atbilde. Labi
draugi. Kāpēc tu viņus uzskati par draugiem? Es toreiz gandrīz pati sabruku.
Visi nervi bija čupā. Nu, labi, ja esi dzīvs, tad nāc iekšā, un es uzmanīgi atslēdzu
durvis...
Pirmā nakts ar ''spoku''. Pēc visiem pārdzīvojumiem bailīgi ielaižos
gultiņā. Kad Antons ir apsildījies, - gaidu lielo bomi, par ko biju tik ilgi sapņojusi. Tumsa.
Te pie auss izdzirdu klusu lūgumu: ''Aptausti, nu, manu dāvanu. Es ar droši
laižu roku lejā... Spalvu kušķis varens, bet...kur mans prieks? Te sagramstu
kaut ko asu kā spurainas eža adatas! Šitais esot viņa draudziņa jaunais
uzvalciņš. Bet kur tad pazudis man paredzētais solījums? Pazudis!!! Nav!!! Izčibēja
tāpat, kā visi pārējie solījumi! Prasu, kas tas bija par foto, ko tu man atsūtīji?
Kāds foto? Nu, tas lielais daikts? Ai, tas nebija mans, tas bija samontēts, lai
tu mani vairāk gribētu. Ar šo atbildi man pietika. Apgriezos uz otriem sāniem
ar aizbildinājumu, ka rīt ir agri jāceļas un jāiet uz darbu. Un, kā tad ar
uzvalciņa izmēģināšanu? - skan jautājums. Piedod, bet es uzvalkus nevalkāju, jau
iemiegot atbildu.
Tā man pagāja ‘’apsolītā kaislīgās mīlas
nakts’’ ar kapu spoku.