Aldis un trīsgadīgais Ralfs

Ieva Ramane

Slimoja viens no mājniekiem. Zinot, ka Aldis Ķeviņš vairākkārtīgi sekmīgi ir sniedzis palīdzību, mēs lūdzām Aldim atbraukt. Norunātajā laikā Aldis piebrauca pie vārtiem. Es devos pretī, rotveilers Drevo jau bija pie vārtiem. Nerēja, vēroja. Trīsgadīgais mazdēls Ralfs nāca kopā ar mani – tak interesanti, kas ir atbraucis...

                                                 Ralfs

Ralfs, īsi pirms gadiņa sāka runāt skaidrā latviešu valodā. Teikumi bija gari ar ieliktu tajos domu. Mēs bijām izbrīnīti, bet ātri pieradām pie mazā bērna garajām runām, kuras rima tikai tad, kad Ralfiņš gulēja. Reizēm šķita, ka viņam ir mazsvarīgas atbildes – ļauj tik parunāt, bet tā nebija. Ralfs runāja, runāja un tad: „Vai tu mani dzirdi? Vai tu mani saprati?” Interesanti bija tas, ka viņam nebija bērniem tik raksturīgais: „Kāpēc?” Viņš pats zināja atbildes uz visu. Ja uzdeva it kā jautājumu mums, tad pie vārda nelaida un pats uz savu jautājumu atbildēja, lai ātri pārietu pie citas tēmas.

Citi cilvēki par mazuļa daiļrunību, garajiem teikumiem bija izbrīnīti, bet priecājās. Mēs -  mājinieki reizēm bijām no šīm nerimtajām runām noguruši, bet labi sapratām, ka teikt: „Paklusē” nav tas labākais, ko varam darīt.

                                    Saruna (Ralfs un Aldis)

Aicināju Aldi ienāk, iepriekš aizvedot nost suni: „Lai suns ir, viņš mani neaiztiks”, noteica Aldis un droši ienāca pa vārtiem, ka es pat nepaspēju reaģēt. Suns pienāca tuvāk, nedaudz pakustināja strupuli, kam vajadzēja aizstāt asti un mierīgi devās savās gaitās.

Piedāvāju Aldim tēju, kafiju, kakao. Aldis izvēlējās kakao, ko izdzeršot tepat dārzā. Es devos dzērienu pagatavot, bet mazais Ralfiņš, man pa brīnumu, palika divatā ar cilvēku, kuru redzēja pirmo reizi. „Laikam jau konfekšu kaste vilina”, nodomāju es.

Iznesu cienastu. Abi vīrieši ēda konfektes, bet Aldis izskatījās tāds savāds: „Zini, ko mazais teica?” Aldis jautāja, lai tūlīt turpinātu: „Tikko tu iegāja iekšā mājā, zēns stāstīja, ka esot bijis Perkopā. Pret savu gribu ticis tur aizsūtīts.

Perekopa zemesšaurums (ukraiņu: Перекопський перешийок) jeb vienkārši Perekops ir zemesšaurums Ukrainā, kas savienoKrimas pussalu ar kontinentu.

Perekops atrodas starp Melnās jūras Karkinitas līča ziemeļaustrumu daļu un Azovas jūras Sivaša līča rietumu daļu. Jūras krasti ir lielākoties stāvi, citviet sasniedzot 5 metru augstumu. Perekopa zemesšauruma garums ir 30 kilometri, platums no 7 līdz 23 kilometriem, augstums līdz 20 metriem. Reljefs ir līdzens. Caur kanālu iet Ziemeļkrimas kanāls. Augsne sastāv no māla unsmilšmāla. Perekopa dienvidu daļā atrodas sālsezeri. Šis zemesšaurums ir Krimas pussalas tālākā vieta ziemeļos. Zemesšaurumā atrodas Armjanskas pilsēta un Perekopas ciems. Ciema vietā līdz 1920. gadam atradās pilsēta, kura tika iznīcinātaKrievijas pilsoņu kara laikā. Caur Perekopu iet automaģistrāle, dzelzceļa līnija, kā arī elektroapgādes līnija.

Senatnē šeit atradās spēcīgas fortifikācijas līnija - Perekopas valnis, lai pasargātu Krimas pussalu no iebrukuma pa sauszemi. Dažādos laikos šeit bija norisinājušās kaujas starp dažādu valstu karaspēkiem. Krievijas pilsoņu kara laikā uz Perekopa tika izveidota baltgvardu nocietinājumu līnija. Perekopa-Čongaras operācijas rezultātā 1920. gada novembrī tā tika pārvarēta un Sarkanajai armijai pavērās ceļš uz Krimu. Liela nozīme nocietinājumu līnijas ieņemšanā bija latviešu strēlniekiem, kuri gan šajās kaujās cieta lielus zaudējumus.

/Materiāls no interneta /

Perekopā pret viņu izturējušies ļoti nežēlīgi un viņam ļoti sāpējis. Pēc tam viņš ticis nošauts, bet tagad esot atgriezies, lai kādu laiku būtu kā mazs bērns.”

Es apstulbu un kādu brīdi nespēju teikt ne vārda. Aldis notikušo uztvēra vienā mierā: „Tas nav nekāds brīnums. Mazie bērni atceras savas iepriekšējās dzīves, vietas, vecākus, notikumus. Arī sajūtas, emocijas... Ar laiku tas izzūd, jo to dziļi zemapziņā aizdzen vecāki, skola, sabiedrība...

Šodienas bērni vispār ir savādāki, ne velti tik daudz runā, raksta par indigo, kristaliskajiem bērniem. Cilvēces vēsturē tādi nav dzimuši, ja nu vienīgi ar ļoti retiem izņēmumiem. Pret viņiem jāizturas ar Mīlestību, maigumu, sapratni, iejūtību.

Mēģini ar mazo parunāt par iepriekšējām dzīvēm, izzināt, ko viņš redz, ko domā...”

Aldis pasmaidīja un devās pie sirdzēja.

Es ilgi sēdēju dārzā un domāju par notikušo. Tad iegrimu interneta dzīlēs, lai izlasītu par Perekopu. Kopš tā brīža es ieklausījos mazā zēna sacītajā ar īpašu vērību. Jā, no zēna nāca dažādas gudrības, kurās mijās loģiskums ar misticismu. Viņš runāja par eņģeļiem, aprakstīja to izskatu, krāsas un uz kura pleca tie viņam, man, citiem sēž. Saudzīgi mēģināju pieskarties Perekopam, bet, izdzirdot šo vārdu, zēns steidzīgi no manis attālinājās. Acīmredzot Aldī viņš saskatīja domubiedru – būtni, kurš redz tāpat kā viņš.

2 komentāri - Aldis un trīsgadīgais Ralfs

Komentēt