LATAldis un trīsgadīgais Ralfs
Ieva Ramane
Slimoja viens no
mājniekiem. Zinot, ka Aldis Ķeviņš vairākkārtīgi sekmīgi ir sniedzis palīdzību,
mēs lūdzām Aldim atbraukt. Norunātajā laikā Aldis piebrauca pie vārtiem. Es
devos pretī, rotveilers Drevo jau bija pie vārtiem. Nerēja, vēroja.
Trīsgadīgais mazdēls Ralfs nāca kopā ar mani – tak interesanti, kas ir
atbraucis...
Ralfs
Ralfs, īsi pirms
gadiņa sāka runāt skaidrā latviešu valodā. Teikumi bija gari ar ieliktu tajos
domu. Mēs bijām izbrīnīti, bet ātri pieradām pie mazā bērna garajām runām,
kuras rima tikai tad, kad Ralfiņš gulēja. Reizēm šķita, ka viņam ir mazsvarīgas
atbildes – ļauj tik parunāt, bet tā nebija. Ralfs runāja, runāja un tad: „Vai
tu mani dzirdi? Vai tu mani saprati?” Interesanti bija tas, ka viņam nebija
bērniem tik raksturīgais: „Kāpēc?” Viņš pats zināja atbildes uz visu. Ja uzdeva
it kā jautājumu mums, tad pie vārda nelaida un pats uz savu jautājumu
atbildēja, lai ātri pārietu pie citas tēmas.
Citi cilvēki par
mazuļa daiļrunību, garajiem teikumiem bija izbrīnīti, bet priecājās. Mēs - mājinieki reizēm bijām no šīm nerimtajām runām
noguruši, bet labi sapratām, ka teikt: „Paklusē” nav tas labākais, ko varam
darīt.
Saruna (Ralfs un
Aldis)
Aicināju Aldi
ienāk, iepriekš aizvedot nost suni: „Lai suns ir, viņš mani neaiztiks”, noteica
Aldis un droši ienāca pa vārtiem, ka es pat nepaspēju reaģēt. Suns pienāca
tuvāk, nedaudz pakustināja strupuli, kam vajadzēja aizstāt asti un mierīgi
devās savās gaitās.
Piedāvāju Aldim
tēju, kafiju, kakao. Aldis izvēlējās kakao, ko izdzeršot tepat dārzā. Es devos
dzērienu pagatavot, bet mazais Ralfiņš, man pa brīnumu, palika divatā ar
cilvēku, kuru redzēja pirmo reizi. „Laikam jau konfekšu kaste vilina”, nodomāju
es.
Iznesu cienastu.
Abi vīrieši ēda konfektes, bet Aldis izskatījās tāds savāds: „Zini, ko mazais
teica?” Aldis jautāja, lai tūlīt turpinātu: „Tikko tu iegāja iekšā mājā, zēns
stāstīja, ka esot bijis Perkopā. Pret savu gribu ticis tur aizsūtīts.
Perekopa
zemesšaurums (ukraiņu: Перекопський перешийок) jeb vienkārši Perekops ir zemesšaurums Ukrainā, kas savienoKrimas pussalu ar kontinentu.
Perekops
atrodas starp Melnās jūras Karkinitas līča ziemeļaustrumu daļu un Azovas jūras Sivaša līča rietumu daļu. Jūras krasti ir
lielākoties stāvi, citviet sasniedzot 5 metru augstumu. Perekopa zemesšauruma
garums ir 30 kilometri, platums no 7 līdz 23 kilometriem, augstums līdz 20 metriem.
Reljefs ir līdzens. Caur kanālu iet Ziemeļkrimas
kanāls. Augsne sastāv no māla unsmilšmāla. Perekopa
dienvidu daļā atrodas sālsezeri. Šis
zemesšaurums ir Krimas pussalas tālākā vieta ziemeļos. Zemesšaurumā atrodas Armjanskas pilsēta un Perekopas ciems. Ciema
vietā līdz 1920. gadam atradās pilsēta, kura tika iznīcinātaKrievijas
pilsoņu kara laikā.
Caur Perekopu iet automaģistrāle, dzelzceļa līnija,
kā arī elektroapgādes līnija.
Senatnē šeit atradās spēcīgas fortifikācijas līnija - Perekopas valnis, lai pasargātu Krimas pussalu no iebrukuma pa sauszemi. Dažādos laikos šeit bija norisinājušās kaujas starp dažādu valstu karaspēkiem. Krievijas pilsoņu kara laikā uz Perekopa tika izveidota baltgvardu nocietinājumu līnija. Perekopa-Čongaras operācijas rezultātā 1920. gada novembrī tā tika pārvarēta un Sarkanajai armijai pavērās ceļš uz Krimu. Liela nozīme nocietinājumu līnijas ieņemšanā bija latviešu strēlniekiem, kuri gan šajās kaujās cieta lielus zaudējumus.
/Materiāls
no interneta /
Perekopā pret
viņu izturējušies ļoti nežēlīgi un viņam ļoti sāpējis. Pēc tam viņš ticis
nošauts, bet tagad esot atgriezies, lai kādu laiku būtu kā mazs bērns.”
Es apstulbu un
kādu brīdi nespēju teikt ne vārda. Aldis notikušo uztvēra vienā mierā: „Tas nav
nekāds brīnums. Mazie bērni atceras savas iepriekšējās dzīves, vietas, vecākus,
notikumus. Arī sajūtas, emocijas... Ar laiku tas izzūd, jo to dziļi zemapziņā
aizdzen vecāki, skola, sabiedrība...
Šodienas bērni
vispār ir savādāki, ne velti tik daudz runā, raksta par indigo, kristaliskajiem
bērniem. Cilvēces vēsturē tādi nav dzimuši, ja nu vienīgi ar ļoti retiem
izņēmumiem. Pret viņiem jāizturas ar Mīlestību, maigumu, sapratni, iejūtību.
Mēģini ar mazo
parunāt par iepriekšējām dzīvēm, izzināt, ko viņš redz, ko domā...”
Aldis pasmaidīja
un devās pie sirdzēja.
Es ilgi sēdēju
dārzā un domāju par notikušo. Tad iegrimu interneta dzīlēs, lai izlasītu par
Perekopu. Kopš tā brīža es ieklausījos mazā zēna sacītajā ar īpašu vērību. Jā,
no zēna nāca dažādas gudrības, kurās mijās loģiskums ar misticismu. Viņš runāja
par eņģeļiem, aprakstīja to izskatu, krāsas un uz kura pleca tie viņam, man,
citiem sēž. Saudzīgi mēģināju pieskarties Perekopam, bet, izdzirdot šo vārdu,
zēns steidzīgi no manis attālinājās. Acīmredzot Aldī viņš saskatīja domubiedru
– būtni, kurš redz tāpat kā viņš.